Lily par laulību ar Donu, savu franču mīlu un pagātni: «Fabrika» mani samīdīja
Diplomēta smaržu speciāliste un dziedātāja Linda Kalniņa (Lily). Viņa sen vairs nav biklā meitene, kuru iepazinām TV realitātes šovā Talantu fabrika un kura pirms 15 gadiem ēteriski dziedāja lirisko Es debesīs paskatījos un iemīlējos. Lily, kaut joprojām maigi ēteriska, sen ir pieaugusi. Viņa dzīvo Francijā, vienā no populārākajām avēnijām pasaulē, un jau daudzus gadus ir laimīgās attiecībās. Šogad ar jaunu dziesmu viņa ir atgriezusies arī Latvijas mūzikas telpā.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Mēs tiekamies Lindas Latvijas mājās dzimtajā Jelgavā. Arī te neizbēgami valda Francijas gars – Provansas suvenīros, gleznās. Piemājas zālienā pastaigājas balts suņuks. Lindas mamma, gleznotāja Anda Buškevica, sagriež meloni, noliek uz galda «interesantas vēja kūciņas» un aizsteidzas.
Linda teic: «Esmu priecīga un pateicīga, ka mamma dzīvo netālu. Rītos viņa atnāk mani modināt kā bērnībā, gaiši saukdama: «Ce-ļa-mies!» Mums pievienojas mana māsa Luīze, un trijatā baudām brokastis ar garumgarām sarunām.»
Pēc Fabrikas Latvijā biju pozicionēta kā «stulbā Lily», «blondīne, tikai rozā krāsiņa patīk». Man tas ļoti trāpīja.
– Atzīstos, ka, dzirdot dziesmu Diena pret nakti pirmoreiz, sajūsmā nebiju, taču ar katru nākamo reizi tā ieķērās manā prātā arvien ciešāk un sekoja līdzi vairākas dienas. Un patīk arvien vairāk. Tevis dziedātajiem vārdiem runājot, kāda velna pēc tu, kurai ir viss, kura ir 41 gadu jauna un laimīga parfimērijas karjerā realizējusies parīziete, izdomāji atgriezties mūzikā?
– (Smejas.) Tas ir kā deserts, kā mēnesi ēst rupjmaizi un tad apēst Cielaviņu. Omīte rosināja. Viņa no rīta līdz vakaram klausās Latvijas Radio 2 un saka: «Šodien atskaņoja tavu sen dziedātu dziesmu un teica – cerot, ka māksliniece izdos arī ko jaunu…» Bija mājieni, nelielas zīmes, vēstneši, ka varbūt vajadzētu. Šovā Balss maskā minēja dziedātājus, un Krivenchy teica: «Es ceru, ka tā ir Lily, kas kā Fēnikss pacelsies no pelniem.» Šādus mirkļus paziņas piefiksē un man atsūta.
Tad nu gribēju vēlreiz izjust mūzikas garšu, parādīt, kā mainījusies mana balss, domāšana.
Kad dziesma jau bija gatava, iezagās domas, ka varbūt tomēr nevajadzēja, jo ir taču labi, kā ir. Bet draudzene pēkšņi vatsapā ieraksta: «Mīļā, eju pa Jomas ielu, un te no restorāna visā skaļumā skan tava balss, un jaunā dziesma tik fantastiska!»
