«Zemu nolaistu galvu no pašas bērna jāaizņemas 50 eiro, lai var nolīgot…» Patiess stāsts par Jāņu tēriņiem

Nolemju, ka šogad jābeidz tērēt naudu pa labi un pa kreisi. Īpaši vasarā, kad roka pati stiepjas maksāt par ledus lati (3,5 eiro), zemenēm (vismaz 4 eiro kilogramā) vai pirmajiem ķiršiem. Nē, nē, finanšu disciplīna nepieciešama kā nekad. Tāpēc velku laukā kladi un godīgi ierakstu: cik hipotekārais, cik par komunālajiem un telefona rēķinam, cik tam un cik šim. Summa jau tāpat drausmīga. Bet nauda kūst ātrāk nekā sulas saldējums.

Un tā nu dienā, kad jāpošas uz Līgosvētkiem pie mīļiem draugiem, metu kaunu pie malas un veru bērnu istabas durvis:

– Nu? Kura grib aizdot mammai naudu? Tikai līdz 26. datumam. Tad man avanss! Jā, atdošu ar procentiem.

Mazākā meita ir bezgala dāsna. Varot iedot 50 eiro.

Es teiktu, ka tas der pat ļoti!

Veikalā iestartēju vēsu prātu un ar sarakstu rokās.

Katrs ciemiņš aicināts atvest kādu gardu ēdienu, lai namamātei Līgai nav visa diena jāpavada pie plīts. Es vedīšu auksto zupu – superkolosāls ēdiens! Īpaši, ja piegrilē baltās desiņas klāt. Urā! Un tieši manām bietēm ir atlaide. Oho, un gurķi ir labu labie. Lauku. Tie jāpaņem vairāk. Uzrausim arī mazsālītos. Dilles un lokus? Nu nē. Tie būs dobēs. Ārprāts, kāda grauzdiņu izvēle! Vajadzētu lielo spaini… Pag, cik man tagad jau aizgājis? Ap desmit eiro. Tad četrdesmit vēl paliek. Desas nebūs lētas, un jāņem tās superīgās, ko pērn cepām. Un varbūt tad vienu čabatas maizīti arī paņemt? Vai divas?

Tā pamazām pārtikas grozs pielasās pilns, knapi pastiept varu. Jo zemenēm ir izcila atlaide un tā, ko slepus iemetu mutē, ir izcili salda. Tortei derēs ļoti labi! Jo kā gan bez manas tortes.

Ārprāts, kāda rinda! Kas – viņi nojūgušies? Un uz visām kasēm. Ko? Viņi visu to plāno izdzert? Nopietni? Iestājos rindā. Vai, cik skaistas salvetes te vēl. Un kas tad tas? Ak jel! Tumši zaļš iepirkumu grozs ar to metāla plēvīti iekšpusē. Tātad – var arī aukstumu noturēt. Bāc! Nē, man tādu vajag! Bet Līgai? Tā nav dāvana, tas ir sapnis vasaras naktī!

Cik? 12,99? Tā, 13 eiro. Bet kas ir 13 eiro, salīdzinot ar laimīgu sievieti? Viss, jautājumu nav. Ķeru grozu un galvā veicu pārrēķinu.

Kasiere pazīstama. Kad pienāk mana rinda, godīgi saku: ziniet, pie piecdesmit eiro sakiet stop. Viņa miedz ar aci – sapratu! Ārprāts, bet, ja man tas grozs nesanāks… es apraudāšos. Starp zemenēm un gurķiem pasniedzu kasierei grozu.

– Cik kolosāls! Tiešām tāds pie mums nopērkams? – nopriecājas pārdevēja.

Taisu vaļā rāvējslēdzēju un sāku krāmēt grozā produktus. Iedomājos, cik izcili tajā izskatīsies milzu burka ar auksto zupu un kūka. Kaut tikai naudas pietiktu…

– 49 eiro un 58 centi, – kasiere paziņo.

Fū, sniedzu viņai piecdesmitnieku.

– Jūs esat snaipere! Šitā trāpīt! – viņa uzslavē.

Šādu komplimentu saņemu pirmo reizi.

Pirms dāvināšanas piesienu grozam jasmīna zaru un košu lenti.

Līga paziņo, ka šī esot skaistākā dāvana pasaulē. Apstaigā pilnīgi visus viesus un parāda manis dāvāto grozu. Jau redzot sevi pludmalē. Ar ķiršu bļodu un našķiem šajā grozā. Un bērzu sulu, tikko no pagraba.

Eju metru virs margrietiņām. Lepna un priecīga. It kā tā pati Anna, bet sirdī arī mazliet snaipere. Priecīgus Līgosvētkus! Un neaizmirstiet, ka nākamajā dienā vārdadiena ir Jāņiem.