Pirmais randiņš – pēc 73 gadiem! Ilgas un Margoņa pārsteidzošais satikšanās stāsts

«Sveicināts, nepazīstamais biedri! Šodien man vēstule no Mazsalacas. Kā redzat – pārsteigums!» – sākas pati pirmā no man priekšā izklātajām 28 vēstulēm. 1951. gada 12. decembris. Margonis Trops ir saglabājis visas Ilgas rakstītās vēstules! Rūpīgs rokraksts, tintes pildspalva un uzruna ar Jūs, kas par Tu nepārvēršas vēl ilgi. Tādi ir piecdesmito gadu devītklasnieki! Stāsti par sporta sacensībām, par deju kolektīviem un ballēm, par skolu, pārdomas un atvainošanās par to, ka atkal atbilde tiek rakstīta ar kavēšanos, daudzām vēstulēm ievadā dzejas rindas.

1. augustā, Ilgas 89. dzimšanas dienā, Margonis beidzot pirmo reizi ieradās ciemos.

Bet viena vēstule atšķiras – tā rakstīta ar zīmuli, un Margonis to paņem rokā uzmanīgi kā stikla trauku. Tā rakstīta, kad Ilga zaudēja mammu un pati desmit dienas bija nogulējusi slimnīcā. «Domas tik neskaidras, klaidīgas, tajās jaucas nakts murgi un notikušais. Uz krūtīm smagi gulst šīs dienas domas. Mācīties nevaru, lielākā daļa dienas paiet raudot…» Trīs gadus Margonis zināja gandrīz visu par Ilgas dzīvi. 

Balss simpātiska! 

Margonis ir štrams kungs, pensionēts sporta skolotājs, kurš dzīvo Imantas daudzstāvu nama piektajā stāvā bez lifta un savā 88 gadu vecumā katru rītu stundu nūjo. Par Ilgu viņš iedomājies jau agrāk, jo Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur viņš strādāja par sporta skolotāju un audzinātāju, mācījās talantīgs čellists Kristaps Bergs. Ilgai jaunībā bija uzvārds Berga, un, parunājoties ar Kristapu, atklājās, ka viņa vectēvam ir māsa Ilga Berga. Margonis nosūtīja sveicienu. Bet šopavasar 90 gadu vecumā pēc ilgas slimošanas nomira Margoņa sieva, dzīve kļuva vientulīgāka, un maijā viņš iedomājās piezvanīt Ilgai.

Viņš mani aicināja ciemos pie sevis, bet es piektajā stāvā uzkāpt nevaru.

Ar paziņu un radu palīdzību sameklēja telefona numuru, saņēmās, uzspieda ciparus. «Balss viņai bija simpātiska. Un, kad sākām runāt, bija sajūta, ka esam ļoti ilgi bijuši pazīstami,» atzīstas Margonis. 11. augustā, Ilgas 89. dzimšanas dienā, Margonis beidzot pirmo reizi ieradās ciemos. «Satiekoties bija sajūta, it kā mēs būtu jau skolas laikos tikušies! Ilga ir liela stāstītāja, mēs daudz izrunājām,» viņš stāsta. 

Viss sākās tālajā 1951. gadā, kad bija tāda mode sarakstīties starp dažādām Latvijas skolām – pirmo vēstuli sūtīja konkrētas klases skolēnam ar konkrētu kārtas numuru klases žurnālā. Mazsalacas devītklasnieks Margonis žurnālā bija 22., tāpēc rakstīja Kandavas vidusskolas 9. klases 22. vai, ja tāda nav, 2. numuram. 22 skolēnu Ilgas klasē nebija, un vēstule nonāca pie viņas. Sarakste bijusi interesanta, un vēstules gaidītas. Kāpēc viņi triju gadu laikā tā arī nesatikās? Vairākkārt bija domājuši, taču Kandava likās no Mazsalacas ļoti tālu. Turklāt abi bija sarunājuši stāties Fizkultūras institūtā, un tad jau tur satiktos. 

Ar lilijziedu ciemos

Ilgu satieku Sabilē, kur viņa pa vasaru dzīvo pie dēla, un tagad smaida, atceroties pirmo negaidīto telefona zvanu: «Paceļu klausuli. «Ilga?» – «Ilga.» Klusums. «Nu redz, kā ir. Bija tinte, bija papīrs, un bija daži gadi, un pagāja. Un tagad seko balss. Bet redzējušies mēs neesam.» Atkal klusums. Es vēl neaptvēru. Tad viņš teica: «Vairāk nekacināšu. Tu biji Kandavas vidusskolas žurnālā otrais numurs, es biju Mazsalacā 22.» Tad gan es iekliedzos: «Margoni!» Pagājuši 72 gadi! Balss viņam bija patīkama, mierīga. Mēs izrunājāmies. Viņš mani aicināja ciemos pie sevis, bet es piektajā stāvā uzkāpt nevaru. Tad uzaicināju viņu uz savu dzimšanas dienu pie mana dēla uz Sabili, kur ir lielāki plašumi. Margonis gan teica: «Man jau nevajag plašumus, lai ar tevi satiktos. Man vajag vienu krēslu. Es esmu ar štociņu kā Raimonds Pauls.» Es atbildēju: «Bet es esmu meitene ar sešām kājām.» Man jau arī vajag staiguli vai ratiņus, lai pārvietotos. Tad mana meita Zane viņu atveda uz dzimšanas dienu. Es gaiteņa galā gaidīju, un viņš nāca iekšā ar lielu lilijas zaru. Sākumā bija apskaušanās, pēc tam iedeva ziedus Zanei, saņēma manus vaigus un sabučoja. Ļoti sirsnīgi! Zolīds un pieklājīgs cilvēks, un sarunas mums raisījās ārkārtīgi raiti, mums abiem ir ļoti daudz, par ko runāt.» Viņi abi sazvanās un nu jau ir tikušies arī otru reizi.  

Abi gribējām stāties Fizkultūras institūtā un domājām tur satikties, bet neiestājāmies.

Ilgai neviena vēstule nav saglabājusies, jo 43 gadu vecumā vienā skumjā dienā viņa tās visas sadedzināja. Talsu dakteri bija diagnosticējuši vēzi un sūtīja uz Rīgu, uz operāciju. «Es izdomāju, ka varu arī neatgriezties, tāpēc visu sadedzināju. Man bija arī ļoti skaista vēstule, kuru mans tētis bija rakstījis manai mammītei. Bērni vēl bija mazi, es domāju – ja manis vairs nebūs, ģimenē noteikti ienāks cita sieviete. Nopirku katram bērnam kaut ko piemiņai un braucu uz Rīgu, kur mani sāka gatavot operācijai. Bet ienāca profesors un teica: «Uztaisiet, lūdzu, tai meitenei visas pārbaudes no jauna!» Pēc tam prasīju, kāda tad būs tā operācija, bet viņš teica: «Jums operācijas nebūs! Es tikai nezinu, kā Talsu ārsti atmaksās to, ko nodarījuši jūsu psihei.» Analīzes bija veiktas pavirši, un nekāda vēža nebija…» 

Ilga atceras – kad atnāca pirmā vēstule no Margoņa, klases audzinātāja to izlasīja un tad atdeva ar vārdiem: «Normāls puisis, grib sarakstīties, ja tu vēlies – lūdzu!» «Tā mēs sarakstījāmies līdz izlaiduma eksāmenu laikam. Pēc fotogrāfijām simpātisks puisis. Abi gribējām stāties Fizkultūras institūtā un domājām tur satikties, bet neiestājāmies. Margonim vecāki gribēja, lai viņš studē arhitektūru, taču arhitektos viņš neiekļuva, bet iestājās Pedagoģiskajā institūtā. Man 10. klasē traģiski aizgāja bojā mamma, un es pēc skolas beigšanas sāku strādāt,» viņa stāsta.  

Sporta skolotājs

Margonis visu dzīvi ir nostrādājis par sporta skolotāju. Vispirms Praviņu astoņgadīgajā skolā, un tad viņu iesauca dienestā. Īsa atvaļinājuma laikā Margonis iepazinās ar savu nākamo sievu Ainu, Latvijas izlases volejbolisti un sporta meistari, un pēc dienesta beigām apprecējās. «Bijām kopā 61 gadu. Es 22 gadus nostrādāju par sporta skolotāju Rīgas 6. vidusskolā, un pēc tam 18 gadus Dārziņa skolā. Iznāca pastrādāt arī par klases audzinātāju. Un 2009. gadā devos pensijā,» stāsta Margonis. Viņa uzraudzībā pie vingrošanas stieņa pievilkušies daudzi zināmi mūziķi, piemēram, Vestards Šimkus, Daumants Kalniņš, Kristīne Balanas. Viņam ir meita Baiba un divi mazbērni – mazmeita Ranta Anglijā ir jogas skolotāja, mazdēls Tomass dzīvo savā saimniecībā. 

Un tad sākās trīspadsmit melnie gadi manā dzīvē.

Margoņa ikdiena ir disciplinēta un sakārtota – katru dienu no rīta vienu stundu nūjošana. Tad krustvārdu mīklas, sporta pārraides, šad tad gājieni uz veikalu un mājas sakārtošana. 

Viena pati četras klases!

Ilgas dzīve bijusi vētraināka. Jau sešu gadu vecumā viņa kā lauku meitene gāja ganos sava tēva Imantās Talsu rajona Ģibuļos, bet no 5. klases sāka dzīvot patstāvīgi. Lai varētu mācīties Kandavā, nācās no vecākiem doties projām un kopā ar brāli un vēl dažiem skolēniem apmesties kādā dzīvoklītī Kandavā. «Man bija jau 12 gadi, mācēju cept pankūkas un izvārīt zupu,» viņa atceras. Ilga dejoja, sportoja, bija riteņbraucēja, slēpotāja… Un tad nāca nelaime. Bija janvāris. Ilga bija uzvarējusi skolas slēpošanas sacensībās, un viņai bija jābrauc uz sacensībām Rīgā.  «Braucu uz mājām pakaļ treniņtērpam, vecāki ar zirga pajūgu bija atbraukuši pretī līdz Talsiem. Bija kalna nogāze un līkums, zirgs sāka trakot, un mūs ar mammu izsvieda ārā. Man bija lauzts atslēgas kauls, bet mammai galvaskauss. Otrajā dienā mamma slimnīcā nomira,» Ilga stāsta. Pirmās nedēļas pagāja kā murgā, bet arī tālākā dzīve mainījās. Pēc 11. klases Ilga nesāka studēt, bet sāka strādāt Veģu pansionātā, kur izturēja tikai četrus mēnešus, jo pansionāta gaisotne bija pārāk nomācoša. Tad viņai piedāvāja skolotāja atvietotāja darbu, un bija iespēja sākt studēt neklātienē. «Talsu rajonā esmu strādājusi četrās skolās. Kā jau lauku skolotājai, vajadzēja darīt arī citus sabiedriskus darbus, un Dzedru skolā es vadīju deju kolektīvu. Tur iepazinos ar savu vīru Ilgoni. Viņš dejoja Talsu deju kolektīvā Rota, un man iepatikās ar savu stāju,» Ilga atceras. Pēc kāzām viņi atgriezās Sabilē, kur Ilgai piedzima dēls. 

13 melnie gadi

«Un tad sākās trīspadsmit melnie gadi manā dzīvē. 1962. gadā mani pierunāja iet strādāt uz milicijas bērnistabu. Tur bija izirušās ģimenes, mātes dzeguzes, tēvi dzērāji, mammas lopkopes… Mans ierocis bija tikai vārdi. Lai kādu glābtu, cilvēkam pašam bija jāgrib tikt glābtam. Cik daudzus bērnus vajadzēja izņemt no ģimenes, cik daudziem vajadzēja atņemt vecāku tiesības! Beidzamajā gadā bija gadījums, pēc kura es aiznesu atlūgumu un pateicu, ka vairāk tur nestrādāšu. No ģimenes izņēma trīs bērnus – trīs, piecus un septiņus gadus vecus puisīšus.

Nosvinējām zelta kāzas. Bet pirms desmit gadiem vīrs nomira.

Viņi bija atstāti pie vecvecmāmiņas, kura bija tik veca, ka viņus vairs nevarēja aprūpēt. Bērnus ievietoja slimnīcā, un pēc tam atbrauca pakaļ no bērnunamiem. Puisīši bija dažādu vecumu, tāpēc viņus sūtīja katru uz savu bērnunamu. Kad viņi apķērās viens otram riņķī un raudāja, es iedomājos, ka viņi taču ir brālīši, bet vēlāk dzīvē ies cits citam garām un nepazīs! Tas man pielika punktu. Reti, bet ir gadījumi, kad viens otru vēlāk tomēr atrod. Mērsragā bija Brunsliepu ģimene, no kuras mēs izņēmām vairākus bērnus uzreiz. Un es pēc daudziem gadiem jūsu žurnālā izlasīju, kā atradusies Brunsliepu māsiņa, kura bija pazudusi, jo pavisam maza adoptēta uz Gruziju! Ko tiem bērniem varēja palīdzēt? Pie manis mājās ir gulējuši bērni klaiņotāji. Bija puisītis, kuru māte bija pametusi. Tēvam jauna ģimene, bet puisītis visu laiku bēga. Un tad es ieraudzīju viņam kabatiņā zīmīti un palūdzu atļauju izlasīt. Viņš bija uzrakstījis tās rindiņas no Viļa Lāča Vanadziņa, kur viņš sēž un gaida tēti, tikai puisītis ierakstījis – mammu. Sameklēju, kur tā mamma dzīvo, un aizvedu viņu uz turieni. Mēs redzējām, ka tur ir četri citi bērni un briesmīgi apstākļi, tikšanās bija sausa un nepatīkama, bet pēc tam puika vairs nebēga no tēva.» 

Nākamais darbs Ilgai bija Talsos tā sauktajā pasu galdā. «Pasu galdā bija daudz mierīgāk strādāt, es beidzot varēju veltīt laiku savai ģimenei. Bet tāpat es savus bērnus esmu ļoti aplaupījusi. Bija nakts darbi, bija reidi. Vienreiz man bija jābrauc līdzi pasniegt medaļu daudzbērnu ģimenes mātei. Līdzi bija fotogrāfs. Bet galā gaidīja aina, kur māte pārdzērusies guļ ar atgāztu galvu, mati šmucspainī. Tēvs vēmekļos uz grīdas, bet bērni drausmīgā stāvoklī. Kad atbraucām, es ļoti raudāju, bet priekšnieks teica: «Meitiņ, ko tu raudi? Tu pasauli neizglābsi! Domā par savu ģimeni!» Un tā bija patiesība.»

Salidojums deviņdesmitgadniekiem 

Ilgas vīrs tikmēr strādāja par šoferi. «Es esmu Ilga, viņš Ilgonis! Nosvinējām zelta kāzas. Bet pirms desmit gadiem viņš nomira. Tad man bija jāpārceļas pie bērniem, ziemā dzīvoju pie meitas Zanes, vasarās dēla Agra mājā. Man ir deviņi mazbērni un septiņi mazmazbērni. Pagājušā gadā sarīkoju saviem mazbērniem salidojumu lauku mājās. Vai, kas bija par balli!»

Esmu pārdzīvojusi savu vecāku dzīves gadus, savu vecvecāku dzīves gadus un piedzīvojusi mazmazbērnus.

Ilgai patīk svinēt dzīvi. Viņa rīko salidojumus saviem Sabiles vidusskolas 1954. gada izlaiduma klasesbiedriem: «Tikko pie manis visas atkal satikāmies! Tādas, kuras vēl varam atbraukt, esam palikušas piecas, lai gan dažām ir arī 90 un 91 gads. Ir tādas, kas vairs to nevar. Puiši, protams, aizgājuši pirmie…» 

Kā var tik gaišu prātu un enerģiju saglabāt mūža garumā? «Enerģija rodas darot. Mēs ar vīru deviņās kāzās bijām vedēji! Visu dzīvi bija kaut kas jāizdomā. Atmiņa gan vairs nav tāda, bet, kamēr vēl strādāju, darbā mani sauca par enciklopēdiju. Man bijušas septiņas operācijas, bet es esmu pārdzīvojusi savu vecāku dzīves gadus, savu vecvecāku dzīves gadus un piedzīvojusi mazmazbērnus,» nosaka Ilga. 

Un nu pēc septiņiem gadu desmitiem piedzīvojusi arī to, kā tas ir – doties uz pirmo randiņu ar bērnības vēstuļu draugu.